Adventures in Ethiopia - Blogs

Vai NEtūristi tiek gaidīti Etiopijā?

Mon, 30 Mar 2026 08:11:00 +0000

Pirms braukšanas uz Etiopiju, solījos regulāri jums atskaitīties, kā man tur klājās. Bija piemirsies, cik piesātinātas dienas veidojas un, cik maz laika atliek sociālajiem tīkliem. Savējies sapratīs!

Jau labu laiku mani nodarbina jautājums - cik Etiopijai (varbūt jebkurai valstij) ir vajadzīgi vienkāršie ceļotāji. Nu tādi, kas nav tūristi ar standarta tūrisma paketi vai vismaz pabiezu naudas maku kabatā. Arvien vairāk sliecos domāt, ka gandrīz nemaz.

Pavisam īsi, pāris gadījumi no šīsreizes pieredzes.

Ieklīdām (divatā ar vīru un vietējo šoferi) kādā gana interesanta un manis iepriekš noskatītā vietā, kura nav tūristu ikdienas galamērķis. Piesaistīja fakts, ka tur ir karstie avoti (Bilan Hot springs), lodža ainaviskā vietā un netālu Aledeghi Wildlife Reserve, kur it kā varot sastapt zebras, dažādas antilopes un Awash upes palienēs pat lauvas gozējoties. Mūsu draugs palīdzēja atrast ceļu, gidu un viss ritēja kā pa diedziņu, līdz brīdim, kamēr vienīgajā, tuvumā esošajā naktsmītnē (Animalia Lodge) mums atteica naktsmājas. Īpašnieks vienkārši pateica - nē, jūs te nepaliksiet un vairāk nemaz nezvaniet. Skaidrības labad jāsaka - visi namiņi bija brīvi un apkalpojošais personāls bija priecīgs mūs uzņemt, ja vien --- itāļu tautības īpašnieks nebūtu pateicis savu "NĒ". Saskumām, bet tikām tam pāri :)

Pērējo dienas daļu pavadījām pie karstajiem avotiem, viesojoties tuvējā Afar cilts ciematā, kur tikām ļoti viesmīlīgi uzņemti. Vakarā gids piedāvāja nakšņot viņa mājās (visparastākajā Afāru cilts būdā), bet mūsu šoferis izvēlējās ērtības, nevis eksotiku. Es gan to vēl līdz šim brīdim nožēloju. Nācās atgriezties pilsētā, lai nākošajā rītā jau pirms gaismas brauktu atpakaļ meklēt zebras. Zebras atradām, taču, ja gribi redzēt dzīvniekus, Etiopija nebūs Tava pareizā izvēle.

Un tā lūk, šis ir viens no piemēriem, kad, Tevi, budžeta ceļotāju tā īsti nevajag - ja nevari samaksāt lielu naudu, tad čāpo tālāk. Šis gan neattiecas uz etiopieti vienkāršo - to, kuram dzīves jēga un vērtība nav izteikta dolāros.

Otrs piemērs:

Danakila ieplakā, nu jau ar grupu, iepazināmies ar šoferi, tādu laipnu, izpalīdzīgu un visādi citādi patīkamu puisi. Vārds pa vārdam, par turpmākajiem ceļojumiem, par auto nomu utt. Viņš saka, jā, sazinies ar mani pa tiešo (apejot viņa darba devēju), būšu šoferis un gids vienlaicīgi. Katrs jau grib ietaupīt. Es arī. Kad vēlāk sazinājos, gribēdama noskaidrot, cik tad nu varētu būt cena manis izvēlētam maršrutam (ne standarta, bet tādam, kā es gribu), atbildi tā arī nesagaidīju. Ne uz pirmo, ne otro, pat ne piekto jautājumu. Un šis nav vienīgais gadījums. Ja Tu gribi kaut ko to, ko Tu gribi, nevis kā standarta paketi piedāvā tūrfirmas un vēl piedevām, ja esi budžeta ceļotājs, tad nav nemaz tik vienkārši atrast kādu, kas būs gatavs sadarboties. Domāt un piedzīvot kaut ko jaunu, ārpus ierastā nevienam negribās. Labāk braukt automātiski pa ierasto taciņu.

Bet man gribās. Man gribās redzēt arvien vairāk un citādāk, nekā gadu desmitiem tiek rādīts tūristiem. Piedevām, es zinu, ka TUR ir ko redzēt, jo pati esmu bijusi šādās vietās un gribu tās parādīt arī saviem draugiem. Taču es esmu gandrīz vienīgā, kas to grib.

Afāru mājas ciematā netālu no Andido.

Omo ieleja Etiopijā: vieta, kur laiks skrien citā ritmā (vai vispār neskrien).

Fri, 16 Jan 2026 14:57:00 +0000

Manas lidojuma biļetes jau pavisam nepacietīgi dīžājas pa kabatu un gaida to dienu, kad dosimies atkal ceļā. Nu jau pavisam kripatiņa, tikai nedēļa palikusi :) Neliels ieskats vienā no TOP 5 vietām, ko noteikti jāredz ciemojoties Lūsijas dzimtenē - Etiopijā.

Etiopijas Omo ieleja ir kā dzīvs muzejs tikai bez stikla vitrīnām — te mīt uz pāris rokām saskaitāmas ciltis, kas savas tradīcijas sargā tik rūpīgi, it kā tās būtu vecmāmiņas slepenā recepte pīrāgiem. Un, godīgi sakot, viņiem tas izdodas iespaidīgi labi. Pat valdības stingrā roka ir bezspēcīga cīņā pret tām.

Piemēram, Mursi sievietes ar slavenajiem māla lūpu šķīvjiem ir kļuvušas par īstām Instagram zvaigznēm — tikai bez paša “Instagram”. Viņas pozē tūristiem ar tādu pašapziņu, ka jebkura modes blogere varētu apskaust. Savukārt Mursi ganu puiši, kas sargā savus ganāmpulkus ar “kalašņikoviem”, izskatās kā izkāpuši no dokumentālās filmas, kurā režisors teicis: “Dabīgi, un ar stāju!”

Hameru cilts ir pazīstama ar savu ķermeņa kopšanu ar māliem un matu sakārtojumu … jā, arī ar tradīciju, kur jaunajiem vīriešiem jāskrien pāri vēršiem, lai pierādītu briedumu. Jā, tu izlasīji pareizi — jāskrien pāri vēršiem. Mūsdienu fitnesa izaicinājumi nobāl šīs tradīcijas priekšā.

Karo cilts savukārt ir īsti ķermeņa izgleznošanas mākslinieki — viņi izmanto baltus pigmentus, lai radītu rakstus, kas izskatās pēc modernās mākslas izstādes, tikai bez absurdi augstām biļešu cenām.

Un, protams, ir arī Dassanech, Banna un vēl citas ciltis, kas dzīvo šajā karstajā, sausajā, bet neticami krāšņajā reģionā. Viņi ikdienā cīnās ar skarbiem dabas apstākļiem, bet saglabā tradīcijas, kas ir tikpat krāsainas kā viņu ķermeņa krāsojumi.

Tomēr Omo ielejai ir arī savi izaicinājumi — hidroelektrostacijas, zemes pārdošana un piespiedu pārvietošana apdraud šo kopienu dzīvesveidu. Bet, neskatoties uz to, viņu kultūras spēks un identitāte ir tikpat noturīga kā Etiopijas kafija — stipra, aromātiska un neaizmirstama.

Ja kādreiz nonāksi Omo ielejā, esi gatavs: tevi sagaidīs smaidi, krāsas, tradīcijas un stāsti, kas ir tik dzīvi, ka šķiet — tie paši tevi vēro.

Vai man izdevās salāpīt Etiopoju?

Tue, 09 Dec 2025 07:03:00 +0000

Manī jau kopš aizvēsturiskiem laikiem sēž iekšā kaut kāds misionāra gars. Nē, nē ar reliģiju tam nav nekāda sakara. Ir sfēras, kuras es pārzinu nedaudz labāk par tām dievišķajām būšanām. Nu, vismaz man tā kādu brīdi šķita.

Tad nu lūk, kādu rītu pamostos pavisam spārnota, jo naktī esmu izdomājusi plāniņu, kā īstenot savu Misiju un Sapni pabūt Etiopijā. Tagad tik jāatrod kāds, kas arī tai pusē to vēlas atbalstīt. Un šis kāds pavisam ātri un patiešām nejauši (atceries, nejaušību nav) atrodas. Tas ir kāds tikko piedzimis kempings ar vareniem un cēliem mērķiem. Vārds pa vārdam, lietas kārtojas un drīz vien es kopā ar vīru, saujā iežņaugusi biļetes, laimīga dodos uz Etiopiju.

Manas misijas galvenie uzdevumi bija:

iemācīt kā ekoloģiskajā kempingā audzēt dārzeņus savam un ceļotāju patēriņam,
Iestādīt varen daudz kokus, krūmus... nu daudz dažādus smukumus,
pamācīt darba kultūru un tikumu,

Nestāstīšu Tev visu sīkumos, tad ar vienu kafijas tasi Tev nepietiks, lai to izlasītu. Īss pārskats:

Zeme ir, žogs tai apkārt ir... kāpēc gan dārzeņu lauciņš te tik necils un tukšs? To es saprotu, kad kādu rītu pamostos no paviānu brēkšanas, jo viņi nav spējuši sadalīt pēdējo kasavas sakni un arī visi iestādītie papaijas kociņi ir jau apēsti līdz ar zemi. Te nelīdz nekas - ne žogs, ne biedēkļi, ne tava klaigāšana un vicināšana ar rokām. Nu nekas, ja nebūs papaijas, audzēsim vismaz arbūzus, melones un visus pārējos brīnumus, kuru sēklas man lielā kaudzē paņemtas no Latvijas. Naivums manā vecumā! Kaut ko sēt un gaidīt izaugam sausajā sezonā, zem vistas acs modrā skata ir pilnīga un galīga izgāšanās. Koki iestādīti. Tie jālaista. Hmm - kāpēc ap stumbriem ir apkārt konusiņi no augsnes? Tie esot tāpēc, lai koks stingrāk turētos zemē, kad vēji uzpūš un saglabātu mitrumu. Man cita pieredze - taisām apkārt "bļodu", to salejam ar ūdeni un mulčējam ar ko nu varam atrast. Vaiga sviedros pāris dienas košņājos kopā ar vistām, ieviešot savu kārtību. Rezultātā apmierināti smaidu - ir bļodas ap kokiem, ir kanāli no viena koka uz otru, atliek augšgalā tik palaist ūdeni un visi augi tiek pakāpeniski apūdeņoti. Nu prieks par veikumu! Viss darbojas! Atbraucu pēc pusgada - viss atgriezies vecajās sliedēs. Tātad - nekas nedarbojas. Un tās skaistās akmens taciņas ir pilnībā aprijusi zāle...
Iestādīt varen daudz kokus - doma laba, bet visam jānotiek īstajā laikā. Tas nekas, ka tur visu gadu silts, veģetācijas sezonas savu jēgu nav zaudējušas. Nekas neaugs, tad, kad nekas neaugs. Tu tam augam vari kaut vai pa nakti gulēt blakus.
Par to darba kultūru un tikumu... tas entuziasms, ar kādu abi ar vīru metāmies darbos, noplaka pēc kādas nedēļas. Nav mūs mentalitātei saprotams, kā darbu organizācija var notikt tik lēni, vienā "čiliņā"; kā tas sanāk - baltais cilvēks strādā, vietējais sēž ar draugiem, priecājas par baltā cilvēka veikumu, bauda dzīvi. Bet tam atkal ir viņējā puse - patiesībā viss notiek maksimāli ātri, ņemot vērā pieejamo materiālu iespējas, klimatiskos apstākļus (tiem pakārtoto dienas kārtību) un saimnieka lepnumu par to, ka, redz, tieši viņu baltais cilvēks ir izvēlējies, lai palīdzētu. Ar to ir jālepojas un visiem jādara zināms. Tas nav joks!

Ar šo es negribu nevienu kritizēt, tieši otrādi - vērst mūsu uzmanību uz to, cik mēs esam dažādi un, cik atšķirīga ir izpratne par lietām; un tu nevari tā vienkārši svešā lauciņā ielauzties ar savu gudrību, lai cik labi tā būtu domāta.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

Gatavojamies ceļam uz Etiopiju!

Wed, 19 Nov 2025 07:49:00 +0000

Ja Etiopija tev līdz šim bijusi tikai punkts kartē vai vārds krustvārdu mīklā, tad gatavojies pārsteigumam! Šī valsts ir kā krāsaina mozaīka – bagāta ar stāstiem par tradīcijām un vēsturi, garšu piedzīvojumiem un daudzkrāsainām ainavām, kas liks telefonam pieprasīt papildu atmiņas GB. Pirms meties šajā piedzīvojumā, pārbaudi, vai pase nav paslēpusies zem dīvāna un tās derīguma termiņš izbeidzies dienu pirms vakardienas, un vai vīzas prasības nav mainījušās kopš tā iekrita Tavā e-pastā.

Klimats te ir tikpat daudzveidīgs kā vietējās kafijas šķirnes, tāpēc apģērbu izvēlē uzticies ne tikai prognozēm, bet arī intuīcijai, taču nepārspīlē ar kofera izmēru.

Un, protams, drošība pirmajā vietā – esi vērīgs, bet neuztraucies, jo smaids šeit ir universāla valūta. Plāno savu maršrutu, bet atstāj vietu arī spontāniem piedzīvojumiem – Etiopija noteikti atradīs veidu, kā tevi pārsteigt!

Te dažas būtiskas lietas, ko likt aiz auss:

Neaizmirsti mājās saulesbrilles – Etiopijas saule ir tik spoža, ka pat kamieļi valkā saulesbrilles (vismaz tā šķiet)!
Pirms ceļojuma iemācies dažus vietējos vārdus – "selam" nozīmē sveiki, bet "buna" – kafija. Kafija šeit ir nopietna lieta, tāpēc esi gatavs biežām kafijas pauzēm! Un par to pasaki paldies ar "āmeseginalehu".
Atceries, ka etiopiešu kalendārs atpaliek par septiņiem gadiem – tu vari justies jaunāks, nekā esi! Vismaz uz brīdi.
Ceļojot pa kalniem, sagatavo kājas un plaušas – šeit gaisa kvalitāte ir tik augsta, ka elpot nāksies biežāk nekā Instagramā laikot bildes.
Pabrīdini savu kuņģi, lai nebrīnās par etiopiešu asajiem ēdieniem. Te bez tiem nu nekā nevar!

Sapņi ceļ spārnos

Thu, 23 Oct 2025 08:34:00 +0000

Visiem mums ir spārni. Un spārno mūs Sapņi. Tie gan katram ir citādāki, bet ir. Nesaki, ka Tev nav. Noteikti ir, kaut vai pavisam kautrīgi un mazi, mīļi sapnīši. Tad, lūk, mans sapnis reiz bērnībā bija Āfrikā glābt lauvas. Nu varētu arī hiēnas vai susurus, galvenais kaut ko glābt. Esmu jau tikusi (nu jau kopš 2008 gada) līdz Āfrikai, vēl tikai jāatrod ko tad īsti glābt •ᴗ• . Patiesība ir tāda, ka viņiem pašiem ar šo problēmu jātiek galā un nav mums, baltajiem cilvēkiem, tur jāmaisās. Mēs varam, un tas pat ir vēlams, turp aizbraukt vismaz reizi mūžā, redzēt to CITĀDO pasauli un izdarīt secinājumus. Kādi tie secinājumi sanāk, tas katra paša ziņā, taču vienaldzīgu Āfrika nevienu neatstās. Vai Tu to iemīlēsi tāpat, kā es? To gan es nevaru apsolīt. Bet mums jau nav visiem jāmīl viens un tas pats. Kurš tad mīlēs visu pārējo?

Par ko es sapņoju tagad? Par mieru, par harmoniju uz Zemes. Bet vispirms jau par to visu katra paša dvēslē, jo viss sākas ar Tevi, ar mani, ar katru no mums individuāli. Un visi kopā mēs veidojam vienu veselu. Tā vajadzētu būt, bet sen vairs nav. Un mans Sapnis ir par to, lai tas atkal atgrieztos. Jautājums - vai tā maz jebkad ir bijis? Varbūt tas tikai mans Sapnis?

Jebkurā gadījumā, tuvāk savam Sapnim jūtos Āfrikā. Un tieši tāpēc turp dodos vismaz 1 x gadā, bet cenšos vairāk •ᴗ• Daudzreiz cilvēki ir teikuši - tu nu gan esi drosmīga! Ha! Drosmi tam nav nekāda sakara. Vistiešākā saikne te ir ar vērtībām, kas ir mūsos. Citam svarīgi ir augsts rangs sabiedrībā, milzu māja, jaunākais auto, komforts un labi paēst\ padzert. Citam tas ir izzināt jaunas vietas, iepazīt dažādus ļaudis, nogaršot visus iespējamos ēdienus, piedzīvot ko ekstrēmu un mazāk ekstrēmu..., un būt Kustībā, sevis un pasaules iepazīšanā. Kas aiz katra no mums paliks? Nekas jau daudz. Bet, tas ko būsim redzējuši, sajutuši, to neviens mums neatņems. Tas būs mūsu vienmēr. Gan mūsu piepildītie, gan vēl nepiepildītie Sapņi.

Vai zini, kas ir labākā samaksa par darbu, ko dari no sirds?

Wed, 03 Sep 2025 04:31:00 +0000

Tev taisnība, mūsu merkantilajā, lielākajā daļā sabiedrības tas šķiet, ka tā ir nauda. Taču tie ir rūgti maldi :)

Ziniet, izstāstīšu Jums kādu atgadījumu.... Reiz sen senos laikos (nu labi, net tik senos, pirms gada) mani uzrunāja kāds cilvēks no Kirgistānas. Gribēja parunāt par Etiopiju, kā tur nokļūt utt. Stāstīju, ko zināju, un palīdzēju ko varēju. Bija gan kreņķi ar vīzu kārtošanu, gan puņķi un asaras ierodoties Etiopijā un saprotot, ka būs momenti, kad jāguļ uz zemē nolikta matracīša tādēl vien, lai piedzīvotu, ko neaizmirstamu; bija pat gadījums, kad vietējais gids man izmisis zvana un lūdz pēc palīdzības, jo nevar saprast kā vien izdabāt šiem ceļotājiem :) Palīdzēju, cik varēju, bet šķita - nu nē, visiem nevajag Āfriku! Tad viņi aizceļoja tālāk. Uz citām Āfrikas zemēm... Pēc viņu kopējā ceļojuma vairāku mēnešu garumā ir pagājis vismaz pusgads un tad manā telefonā atskan zvans. Man piezvana no tālās Kirgistānas, lai pateiktu milzu paldies par visu ceļojumu, ko esmu devusi viņiem Āfrikā. Par visu! Arī par turpmākām valstīm, jo tālāk šie ceļotāji aizgājuši no rokas rokā pie labiem un atsaucīgiem cilvēkiem, sākot ar manis ieteiktajiem. Es esot bijusi visa sākuma avots :)

Un ziniet, ko tas man nozīmē? Visu pasaules algu!

Es neprasu maksu par grupu organizēšanu, neprasu maksu par saviem padomiem un, kad saņem šādu atgriezenisko saiti, tad sirdij ir tik silti!

Visbiežāk jau šādu "Paldies" tomēr sanāk saņemt no cittautiešīem, ne no savējiem. Latvijas ļaudis nesteidzas dalīties ar labiem vārdiem, neatbalsta ierakstus. Vēl mums ir bezgala stilīgi neatbildēt uz ziņām... Hmm, nez kā paši jūtas šādas situācijās? Kur palikusi Cilvēcība, Empātija? Man visu laiku bija ilūzija, ka Cilvēku raksturo un atšķir no citām būtnēm tieši šī Cilvēcība. Toties Latvijas ļaudis pamanās nosūdzēt PTAC, par manu it kā komerciālo darbību :) Nu arī nekas. Iemazinos toties ar jauku darbinieci no šī kantora. Un atliek novēlēt šiem sūdzmaņiem veiksmi biznesā!

Sekojiet ierakstiem, komentējiet! Būšu priecīga :)
Lai mums izdevusies diena! Visiem!

Botāniskie pārsteigumi Etiopijā.

Wed, 20 Aug 2025 08:42:00 +0000

Mans lielākais pārsteigums, ko esmu satikusi augu valstī Etiopijā ir Pyrenacantha malvifoli. Saprotamā valodā to sauc par "mērkaķu krēslu". Pārsteidza ne tik daudz pats augs, kā to daudzums vienā apgabalā.

Iedomājaties tādus resnus "kartupeļus" vāļājamies pa zemi visapkārt jums, cik acis vien rāda. Un tas "kartupelis" var sasniegt pat 1,5 m diametru! Es zinu divas vietas, kur aug šie specifiskie augi. Visā Etiopijas teritorijā tos, protams, nesastapsiet :)

Veģetācijas veidi Etiopijā ir ļoti dažādi, sākot no afro-alpu līdz tuksneša veģetācijai. Tajā ir daudz augu sugu, un augstāko augu skaits pārsniedz 7000 sugu, no kurām apm. 12 %, iespējams, ir endēmiskas. To gan neviens līdz galam vēl nav izpētījis, taču darba lauks te patiesi ir liels.

Akācijas vien ir vairāk nekā 30 dažādas sugas. Tie ir visizplatītākie kokaugi visā Etiopijā un lielākoties atpazīstami ar savu lietussargveidīgo vainagu.

Vai zināji, ka Etiopija ir sākotnējā un vienīgā dabiskā savvaļas Coffea arabica mājvieta, kas plaši atzīta par pasaulē visvairāk patērētās un labākās kafijas avotu (otra suga C. canephora, kuras dzimtene ir Centrālāfrika un Rietumāfrika, tiek izmantota zemākas kvalitātes kafijas ražošanai) . Etiopija ir arī piektā lielākā kafijas ražotāja pasaulē, kafija veido 34% no valsts eksporta ieņēmumiem un atbalsta 15 miljonus mazo lauksaimnieku.

Etiopija ir primārais gēnu centrs tādiem lauka kultūraugiem kā nuga ( Guizotia abyssinica ), tefs ( Eragrostis tef ) un Etiopijas sinepes ( Brassica carinata ). Turklāt, tādiem lauka kultūraugiem kā miežiem, sorgo, cietajiem kviešiem, prosai, lauksaimniecības pupiņām, liniem, sezama sēklām, saflora sēklām, turku zirņiem, lēcām, grieķu sierāboliņam Etiopijā ir plaša ģenētiskā daudzveidība.

Bez tam, ap 80% Etiopijas iedzīvotāju veselības aprūpē ir atkarīgi no tradicionālās medicīnas , un vairāk nekā 95% tradicionālo medicīnas preparātu Etiopijā ir ražoti no augu izcelsmes līdzekļiem. Viens no populāriem ārstniecības augiem ir alveja. Un tās te ir veselas 46 sugas. Daudzas no tām ir endēmas tikai Etiopijai un daudzas arī ir uz izmiršanas robežas.

Kas vēl interesants te aug? Ak jā - kalnos sastopama Lobelia rhynchopetalum (milzu lobēlija - vienīgā no tik augstu kalnos augošajām lobēlijām un nemaz neizskatās pēc lobēlijas), Ensete ventricosum (Abesīnijas banāns - izmantojams uzturā un tautsaimniecībā. Kā? Braucam, redzēsi!), Caralluma speciosa (lielais zemsargs - sukulents, izdzīvo ekstremālā sausumā un pie bada to var arī apēst), Adenium obesum (Etiopijas tuksneša roze - tā saucamais, kaudeksaugs, augs ar paresninātu stumbru, kur uzkrājas ūdens, zied skaistiem sarkanrozā ziediem), Echidnopsis urceolata (dārgakmeņu augs - arī sukulents, kas ir iekārojams visu sukulentu kolekcionāru vidū)....

Sarakstu varētu turpināt un turpināt, jo augu daudzveidība padara Etiopiju par patiesu botāniķu un dabas mīļotāju paradīzi.

Saulgriežu laika pārdomas.

Tue, 24 Jun 2025 12:18:00 +0000

Šis ir tāds kā sezonas atskaites punkts, kad gribās sakārtot lietas, attiecības un domas. Nu, gluži tāpat, kā uz ziemas Saulgriežiem. Tev tā nav? ;)

Par to kā mēs (es) dzīvojam, kādas ir mūsu vērtības un kur atrodam Savu vietu sabiedrībā. Ar to pēdējo gan tā pagrūti nupat paliek. Tai lielajā, kopējā sabiedrībā aizvien mazāk gribās iekļauties, un patiesībā laikam nekad tur neesmu iederējusies. Un tāpēc ir labi, ka tomēr ir domubiedru, dvēseles radinieku lokas, kas ir gandrīz uz viena viļņa ar mani.

Te tieši par ceļošanu vairāk. Kā nu kurš mēs ceļojam un kur ceļojam. Esam tik dažādi un interesanti, arī mūsu vajadzības ir tik atšķirīgas. Es viennozīmīgi dodu priekšroku mazāk skartai dabai, mazāk samaitātai sabiedrībai un dzīves vienkāršībai. Gandrīz nekad neesmu ceļojusi ar tūrisma uzņēmumu (ir bijuši daži jauki privāti izņēmumi, paldies Baiba un Guntar). Kā saka - ne jau mērķis ir svarīgs, bet ceļš uz to. Tad nu lūk, es ar tādu aizrautību plānoju savu nākamo ceļojumu, savu Mērķi! Visu pati - valsts izvēle, transports, apskates vietas utt. Tā nu sanācis, ka mana mīlestība ir Āfrika. Un zini kāpēc? Tāpēc, ka nezinu spāņu valodu. Tik labprāt paceļotu pa Dienvidamerikas valstīm, bet man bail. Jā, jā - bail :) . Daudzi saka, ka esmu drosmīga ceļot pa Āfriku un nereti pat viena... Nu neesmu es drosmīga, man ir bail bez spāņu valodas doties uz to pašu Čīli, Brazīliju, Meksiku utt. Bet gribu. Laikam pienāks brīdis, kad sākšu mācīties valodu. Vēl viena iespēja ceļot uz Mērķi.

Un vēl - gribu arī Tevi iedrošināt organizēt savu Ceļojumu, savu Piedzīvojumu pašam. Tam ir pavisam cita garša, smarža un sajūta. Netici? Pamēģini. Attiecībā uz Etiopiju, vienmēr esmu gatava Tev palīdzēt ar padomu (Tu jau zini, ka Etiopiju saucu par savu kopš 2008). Un bez maksas. Nu jā, ne viss (un patiesībā maz kas) ir nopērkams par naudu un ir naudas vērts. Un tas ir iemesls arī tam, kāpēc nespēju iekļauties mūsdienu barā. Nu, nav man tādas tās vērtības! Arī savus maršrutiņus piedāvāju par velti, saviem grupas biedriem neprasu samaksu par manu darbu visu organizējot un atbalstot ceļojuma laikā. Jā, tieši tik vienkārši. Mana alga ir iespēja ceļot, iespēja ieraudzīt un piedzīvot manu kārtējo izsapņoto sapnīti. Tai pat laikā nenoliedzu - ir ceļojumu biedri, kas beigās man pasaka paldies par ieguldīto darbu ar kaut ko foršu. Zinu, daudzi netic. Un ir pat pa kādam neveiksminiekam, kas mēģina man "izrakt bedri". Taču es turpinu dzīvot savā burbulī, turpinu ticēt labajam un turpinu ceļot. Ceļot viena, kopā ar vīru vai kopā ar draugiem. Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ko piedzīvojam, ko redzam un kas paliek mūsu sirdīs uz mūžu. Visi, protams, negrib un nevar ceļot PAŠI. Un nevajag arī. Ko tad tie tūrisma uzņēmumi darīs!

Varu pačukstēt - man ir jauns plāniņš par nākamo ceļojumu un es varu paņemt līdzi arī Tevi.

Un Tev man par to nebūs jāmaksā. :)

Apkopojums par piedzīvoto Botsvānā

Sun, 06 Apr 2025 17:16:00 +0000

Pagājis jau labs laiciņš, kopš esam atgriezušies Latvijā. Emocijas pieklusušas, izkristalizājušās atziņas. Tad nu īsumā mani secinājumi par ceļošanu Botsvānā:

1) Labākā sezona ceļošanai - visas labas, ja esi gatavs tam, kas Tevi tur attiecīgi varētu sagaidīt. Mums kā reiz bija lietus sezona un šo laiku izvēlējāmies apzināti. Savi plusi un savi mīnusi. Liels pluss - maz tūristu un daudz dzīvniekus var redzēt visapkārt, ne tikai pie dzeršanas vietām. Tas šķiet dabiskāk. Jārēķinās tomēr ar to, ka ne visus iekārotos dzīvniekus ieraudzīsiet. Liels mīnuss - ne visi parki ir atvērti un izbraucami lietus sezonā. Bija dienas, kad visi mani plāni sabruka kā kāršu namiņi, tieši dēļ lietavām. Silti iesaku, pirms dodies ceļā, aizej līdz tūrisma informācijas birojam Maun vai Gaboronē un apvaicājies par esošo tābrīža situāciju. Ja mēs to būtu izdarījuši, tad atkristu vairāki simti lieki nobraukti kilometri.

2) Ceļot pašiem vai ar tūrfirmu. Hmm, nu es viennozīmīgi gribu tikai pati. Un Botsvāna ir gana piemērota arī Āfrikas iesācējam. Cilvēku nav daudz, jauki un izpalīdzīgi. Diedelēšana gandrīz nenotiek. Nemāku pateikt, kā tas ir tūrisma sezonā, bet tagad bija visas iespējas dabūt naktsmājas kur vajadzēja un kad vajadzēja, bez iepriekšējas rezervēšanas.

Ņemot vērā interneta ierobežoto piekļuvi, izmantojām OsmAnd aplikāciju, kurai internets nav nepieciešams. Tikai mājās savlaicīgi jāielādē attiecīgās valsts karte un vēlams atzīmēt sev interesējošās vietas, viesnīcas, benzīna uzpildes stacijas utt.

3) Nacionālie parki. Par Moremi NP nebiju tik lielā sajūsmā, ka būtu gribējusi. Uz Central Kalahari Game reserve netikām, jo tuksnesis bija izdomājis applūst. Tas man palika tāds mazais nepiepildītais sapnītis. Vismaz šai gada laikā nevienā parkā neprasija iepriekšēju rezervāciju. Pie visām ieejām varēja norēķināties ar bankas karti, nav tā ka obligāti tur vajag skaidru naudu. Jāsaka gan - kempingi parkos pietiekoši dārgi. Ir parki, kur kempingos viss tīrs, labierīcībās pat ziepes, salvetes un spoguļi, bet pašā Moremi tas viss bija pašvaki. Dzīvnieki parkos tiešām daudz, bet jāzina, kuros laikos tos meklēt, un kur meklēt. Lietus sezonā zāle gara, krūmi daudz, vietām tos redzēt pagrūti. Šis man bija tas, kas Botsvānā ne tik ļoti patika - krūmi gar ceļa malām, neko daudz nevar redzēt, bet man ta patīk plašumi!

4) Pārvietošanās - nu, bez 4x4 neiztikt. Lietus sezonā vēlam pat savu mazo piepūšamo laiviņu ielikt mugursomā (joks). Valsts ceļi ir vietām pat ļoti ok, bet parkos ceļi ar vienkāršu auto būs nepievarāmi. Mēs īrējām auto no Rent a Camper, laba komunikācija, atsaucīgi, taču auto varēja būt nu kripucīti labāk sagatavots ceļotājiem, kas nevēlas uztraukties par to, vai rati būs pietiekami piegriezti, vai akumulators nenosēdīsies, ja vakarā netiks pie elektrības utt. Meklējot īres auto, nedaudz nācās piepūlēties, nav tā pa vienkāršo atrast labu īres variantu.

Degviela nopērkama. Un arī, plānojot maršrutu, pietiekoši daudz degvielas uzpildes staciju pa ceļam.

5) Saziņa ar mājām un mobilie sakari. Teiksim tā - sakari ir, bet ne visur un ne vienmēr. Un tieši tad, kad nu ļooti vajag atrast kādu informāciju, tad tieši sakaru nav. Izmantojām eSIM no Sim Above, bet nu nevaru teikt, ka bijām sajūsmā. No otras puses - nav ko meklēt internetā, daba jābauda. Un tā nu reiz te ir tāda, ka ir ko baudīt.

6) Nauda. To nedaudz izmainījām lidostā no EUR uz pulām. Pārējo ņēmām no bankomātiem vai maksājām ar karti.

7) Ēšana. Mēs vairāk gatavojām paši, vai arī izmantojām iespēju nogaršot vietējo ielas ēdienu. Gar ceļa malām gan reti var atrast, ko apēst. Apdzīvotu vietu nav daudz. Vietējo, vienkāršo ļaužu ēdiens ļoti garšīgs un 10 x lētāks, kā var paēst pilsētas ēstuvēs. Ja paši gatavo, laicīgi jāsapērk ēdamais, veikalu arī nav aplam daudz. Mūs gadījumā arī augļu nebija ne cik daudz.

8) Naktsmītnes - ir. Vajag tik meklēt. Mēs bieži nemeklējām, jo pašiem bija sava māja uz mašīnas jumta. Starp citu, vislabākā gulēšana ir tieši teltī uz jumta. Par cenām viesnīcās neko daudz nemācēšu teikt, bet lētais gals varētu būt ap 20 EUR.

Mēs Booking.com bijām savlaicīgi rezervējuši tikai pirmo nakti Gaboronē un Maun. Gribējām ar transfēru, lai naktī nav jāmeklē, kā nokļūt tur, kur gribam nokļūt.

9) Kā nokļūt Botsvānā? Var ar kājām, velo, ar motociklu vai auto, atkarīgs kas Tu esi un no kurienes startē. Mums ātrākais veids sanāca lidojot. Izmantojām uzticamo Turkish Airlines. Lidojums bija Rīga - Stambula - Johanesburga - Gaborone un tad ar iekšējo pārlidojumu uz Maun. Tagad būt gudrāki, uzreiz lidotu uz Maun. Gaboronē nav īsti ko pasākt. Kaut gan, var jau arī ņemt mašīnu tur (lidostā tās redzējām) un doties uz augšu, uz Nacionālajiem parkiem.

10) Ko vilkt mugurā? Katrā ziņā, līdzi ņemiet mazāk, nekā esat plānojuši ņemt. Pāris komplekti ar vieglām drēbēm un vieglu zandaļu pāris ir pilnīgi pietiekami. Protams, te atkal nianses - gada laiks, vieta utt. Viņu ziemā noteikti kas siltāks vakaros tuksnesī noderēs.

11) No kā jābaidās? Nu sliktākais kas var notikt, var neglābjami iemīlēties Āfrikā. Ar mums (mani un manu vīru) tā ir noticis. Tas nav ārstējams.

Āfrikas saule

Mon, 10 Mar 2025 17:42:00 +0000

Nu jau pāris dienas kā neesam lietu redzējuši. Saule, visapkārt saule. Un peļķes žūst neticamā ātrumā.

Tā, ka pat kārpcūkai dubļi sāk izbeigties. Taču uz ceļiem tie nebeidzas 😀. Moremi parks ir gandrīz neizbraucams. Zvēri, salīduši garajā zālē, klusi vēro, kā mēs tos cenšamies atrast. Mums dzīvnieki un putni laikam kādam brīdim būs pietiekoši. Nekas nespēj vairs daudz pārsteigt. Dodamies uz rietumpusi no Maunas piedzīvojumus meklēt.

Ap Maunu gana daudz var sastapt Herero cilts sievietes skaistās, košās kleitās un cepurēm, kurām stūros lieli ragi, galvā. Cepures sauc par otjikaiva. Un šādu tērpu tās nesā kā cieņas apliecinājumu govīm, jo tās ir šo ļaužu izdzīvošanas pamats. Savukārt kleitas norāda, ka sieviete ir precēta un māte. Nu, vismaz es tā sapratu. Tur vajadzēja nedaudz piestrādāt, lai dabūtu kopbildi ( ne par velti). Nu aplam negribīgi viņas piekrita fotosesijai. Nebūtu vietējās meitenes, kas man palīdz, es viņas nepielauztu, lai arī kādu ievadrunu ar viltīgiem jautājumiem biju sadomājusi.

Priecīga, par kopā pabūšanu ar Herero dāmām, turpinu ceļu. Nu jau dodamies uz Ngami ezeru, kas kartē redzams milzīgs, ap 40 km garš. Taču dzīve atkal mūs "iznes cauri". Zila ūdens, putnu, begemotu un krokodilu vietā mēs atrodam ieplaku ar milzīgu zaļu zāli un asiem akāciju krūmiem. Kaut kas ar tām kartēm nav kārtībā. Labi vismaz, ka krokodilus nejauši atradām rīta pastaigas laikā. Krokodilu ferma pēkšņi pavērās skatam, kad no garās zāles izlīdām skatīties, ko tie putni tā klaigā...

Šodien silti, ap +32. Taču odu (Juris saka, tās bija blusas) sakostās vietas nejauki niez un prieks par sauli ir tāds nedaudz kašķīgs. Vai tas nozīmē, ka mums Botsvānas pietiek?