Vai man izdevās salāpīt Etiopoju?
Tad nu lūk, kādu rītu pamostos pavisam spārnota, jo naktī esmu izdomājusi plāniņu, kā īstenot savu Misiju un Sapni pabūt Etiopijā. Tagad tik jāatrod kāds, kas arī tai pusē to vēlas atbalstīt. Un šis kāds pavisam ātri un patiešām nejauši (atceries, nejaušību nav) atrodas. Tas ir kāds tikko piedzimis kempings ar vareniem un cēliem mērķiem. Vārds pa vārdam, lietas kārtojas un drīz vien es kopā ar vīru, saujā iežņaugusi biļetes, laimīga dodos uz Etiopiju.
Manas misijas galvenie uzdevumi bija:
- iemācīt kā ekoloģiskajā kempingā audzēt dārzeņus savam un ceļotāju patēriņam,
- Iestādīt varen daudz kokus, krūmus... nu daudz dažādus smukumus,
- pamācīt darba kultūru un tikumu,
Nestāstīšu Tev visu sīkumos, tad ar vienu kafijas tasi Tev nepietiks, lai to izlasītu. Īss pārskats:
- Zeme ir, žogs tai apkārt ir... kāpēc gan dārzeņu lauciņš te tik necils un tukšs? To es saprotu, kad kādu rītu pamostos no paviānu brēkšanas, jo viņi nav spējuši sadalīt pēdējo kasavas sakni un arī visi iestādītie papaijas kociņi ir jau apēsti līdz ar zemi. Te nelīdz nekas - ne žogs, ne biedēkļi, ne tava klaigāšana un vicināšana ar rokām. Nu nekas, ja nebūs papaijas, audzēsim vismaz arbūzus, melones un visus pārējos brīnumus, kuru sēklas man lielā kaudzē paņemtas no Latvijas. Naivums manā vecumā! Kaut ko sēt un gaidīt izaugam sausajā sezonā, zem vistas acs modrā skata ir pilnīga un galīga izgāšanās. Koki iestādīti. Tie jālaista. Hmm - kāpēc ap stumbriem ir apkārt konusiņi no augsnes? Tie esot tāpēc, lai koks stingrāk turētos zemē, kad vēji uzpūš un saglabātu mitrumu. Man cita pieredze - taisām apkārt "bļodu", to salejam ar ūdeni un mulčējam ar ko nu varam atrast. Vaiga sviedros pāris dienas košņājos kopā ar vistām, ieviešot savu kārtību. Rezultātā apmierināti smaidu - ir bļodas ap kokiem, ir kanāli no viena koka uz otru, atliek augšgalā tik palaist ūdeni un visi augi tiek pakāpeniski apūdeņoti. Nu prieks par veikumu! Viss darbojas! Atbraucu pēc pusgada - viss atgriezies vecajās sliedēs. Tātad - nekas nedarbojas. Un tās skaistās akmens taciņas ir pilnībā aprijusi zāle...
- Iestādīt varen daudz kokus - doma laba, bet visam jānotiek īstajā laikā. Tas nekas, ka tur visu gadu silts, veģetācijas sezonas savu jēgu nav zaudējušas. Nekas neaugs, tad, kad nekas neaugs. Tu tam augam vari kaut vai pa nakti gulēt blakus.
- Par to darba kultūru un tikumu... tas entuziasms, ar kādu abi ar vīru metāmies darbos, noplaka pēc kādas nedēļas. Nav mūs mentalitātei saprotams, kā darbu organizācija var notikt tik lēni, vienā "čiliņā"; kā tas sanāk - baltais cilvēks strādā, vietējais sēž ar draugiem, priecājas par baltā cilvēka veikumu, bauda dzīvi. Bet tam atkal ir viņējā puse - patiesībā viss notiek maksimāli ātri, ņemot vērā pieejamo materiālu iespējas, klimatiskos apstākļus (tiem pakārtoto dienas kārtību) un saimnieka lepnumu par to, ka, redz, tieši viņu baltais cilvēks ir izvēlējies, lai palīdzētu. Ar to ir jālepojas un visiem jādara zināms. Tas nav joks!
Ar šo es negribu nevienu kritizēt, tieši otrādi - vērst mūsu uzmanību uz to, cik mēs esam dažādi un, cik atšķirīga ir izpratne par lietām; un tu nevari tā vienkārši svešā lauciņā ielauzties ar savu gudrību, lai cik labi tā būtu domāta.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
